Pirms astoņiem mēnešiem es sāku jaunu darbu. Tagad esmu tajā iejutusies un satikusi visus. Sākotnējais uztraukums un satraukums pārgāja, un ierastās darba dienas ievilkās.
Viss bija mierīgi, līdz kādu dienu pēc pusdienām mūsu birojā ienāca kurjers: -Kura te ir Ilva? – jautāja jauneklis un, saņēmis atbildi, pasniedza man ziedu pušķi. Es biju pārsteigta. Man tajā dienā nebija nekādu brīvdienu vai īpašu datumu. Parasta darba diena, manuprāt, ceturtdiena.
Mani biroja kolēģi uzreiz sāka čukstēt un jautāt, kāpēc es neesmu padalījusies ar ziņām par izmaiņām manā personīgajā dzīvē. Esmu šķīries jau ilgu laiku. Tagad dzīvoju viena ar meitu. Mana pēdējā romāns, ja to tā var nosaukt, bija gandrīz pirms četriem gadiem. Šobrīd es nevienam nesatiekos un nerakstu īsziņas. Un es pat ilgu laiku neesmu bijusi iepazīšanās vietnē. Pieņemot jokus, es pat nevarēju iedomāties, kurš varētu man uzdāvināt tādu dāvanu. Protams, bija patīkami saņemt ziedus, un pušķis bija salikts gaumīgi, bet tas bija nedaudz neērti, jo es pat nezināju, kam par to pateikties.
Kolēģi nedaudz papļāpājās un nomierinājās. Es visu laiku domāju, ka manam inkognito kungam vajadzētu kaut kā sevi parādīt un sazināties, bet ne tajā, ne nākamajā dienā tas nenotika.
Ziedi nostāvēja nedēļu un nokalta. Bet jau nākamajā dienā kurjers man atnesa jaunu pušķi. Arī šī bija maza, bet ļoti skaista.
Nodaļas meitenes iedvesmojās ar jaunu sparu.
-Ja šis jūsu inkognito kungs pasūta piegādi uz darbu, tas nozīmē, ka viņš nezina, kur jūs dzīvojat! Bet viņš zina, kur tu strādā. Un var jau būt, ka viņš strādā šeit, pie tevis, secināja viena viņas kolēģe, bet pārējie viņu ar prieku atbalstīja. Šādai argumentācijai bija zināma jēga, un es arī nopietni domāju par sava slepenā pielūdzēja identitāti. Kamēr es tikai domāju, kolēģi izteica minējumus. Pa biroju sāka izplatīties tenkas.
Reiz direktors mani iesauca savā kabinetā, visi uzreiz nolēma, ka viņš ir tas, kurš sūtīja ziedus. -Kā tas ir iespējams! – kolēģi bija sašutuši. – Bet viņam taču ir sieva! Mani kolēģi ignorēja visus manus apliecinājumus, ka mēs apspriežam tikai ar darbu saistītas lietas. Komandā nebija tik daudz vīru, tāpēc aizdomās bija visi.
To dabūja arī direktora vietnieks. Bet viņš arī ir precējies. Un tad baumas man uzņēma pavisam negaidītu pavērsienu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
